Pēc vieglās rūpniecības sintētiskajiem materiāliem odošas, Ķīnā ražotas plīša sirdis ar iestrādātiem mehānismiem, kas, piespiežot siržu mīkstos vēderus, pussaldā elektroniskā balsī atgādina „I love you”. Mīkstās mantiņas, kas apģērbtas ar „I love you” jaciņām, sirds formu ieņemoši spilveni, spīguļojoši breloki un mīlnesošas apsveikuma kartiņas.
Un rozes, tulpes, hiacintes, gerberas. Pat pie lielveikala kases, kad jau visi ikdienas pirkumi nopirkti, gaida puķu pušķis. Tā VIENĪGĀ diena, kad kādam pateikt, ka viņu mīlam, ir klāt! Arī romantisku (pārsvarā sarkanu) balvu uzsaucoši konkursi, koši sarkanas lūpu krāsas, mežģīņu apakšveļa un pufīgi hēlija baloni cenšas neatpalikt. To visu manai šodienai vajag! Mīlgaisotnei būs būt!!!
Bet ārišķīgajā, spožā iepakojuma uzsvārcī ielās palaistā un skatlogos izstādītajā, tik bieži ir liels mīlapmāns un mīlneesība. Jo tam, ka kādu MĪL, taču nevajag sarkanus niekus, lai to apliecinātu. Un patosīgs vieglums – bez saistībām, bez robežām (bieži arī bez atbildības), izgaist tikpat ātri kā ziepju burbulis.
Nezinu, kas ir vieglāk – būt attiecībās, par kurām īsti nav skaidrs, kur tās aizvedīs, vai būt vienai, kad īsti nav skaidrs, tuvākā vai tālākā nākotnē būs vai nebūs kvalitatīvu un ilgtspējīgu attiecību.
Bet, manuprāt, tieši šodienas sintētiskajā gaisotnē ir vērts izvērtēt tās attiecības, kurās esam, vai kādas vēlamies izveidot nākotnē (varbūt kādu laiku kāds dzīvo mūsu prātā vai sirdī, bet pārliecības par rītdienu nav – kā būtu ar kādu konkrētu rīcību? ). Vai dzīvojam īsti, vai tomēr melojam sev, jo īstenībā dzīvotspējas un augšanas, izaugsmes vietā ir sintētisks statusa „esmu attiecībās” māneklis. Un vai nav tā, ka attiecību statusu esam iemīlējušas vairāk nekā otru cilvēku, vairāk nekā savu individuālo dzīves misiju, vairāk nekā sevi…
Zinu, ka turpināt attiecības, kuras nekur neved, ir redzami drošāk… Jo ir bailes runāt par pārmaiņām vai izšķirties. Bet baidoties domāšana un sirdsbalss tiek sasaistīta. Un statuss „viena” ir tikai vārds, kas apzīmē partnerattiecību niansi. Joprojām „viena”, „drīz būšu viena”, „atkal viena” – bailes patiesi ir tās, kas būšanu vienai var pārvērst par lāstu, nevis iespēju. Taču, neskatoties uz loģisko un plānoto, vienmēr var notikt neticamais, un kaut šķiet, ka vairāk iespēju tikt pamanītām un iepatikties joprojām ir tām citām (lasīt – skaistajām, slaidajām, bagātajām, talantīgajām, sabiedrībā pazīstamām sievietēm), patiesi taču iemīl ar sirdi; sirds vienmēr ir redzīgāka par acīm, ja vien tai to atļauj. Bet tā negantā un nepamatotā salīdzināšana nepamet…
Zinu, ka attiecību jomā sasteigt ir daudz vieglāk, nekā ko nokavēt! Īstenībā jau pacietība ir viena lieliska īpašība (ja tā, protams, piemīt!). Ja partnerattiecībām redzam arī augstāko mērķi, tad laulība ir pārāk dārga maksa par aizraušanos vien, jo izvēlēties un solīt uzticību un patiesu mīlestību vien ar „iemīlēšanās sajūtu un gaisotni sirdī” vai „labāk kaut šādi, bet vairs ne vienai” nav godīgi ne pret sevi, ne otru.
Es vēlos paļauties uz to, ka visam ir savs īstais laiks, ka Dievs nenokavēs, ka vienīgais, ko cilvēks (arī es!) var nokavēt, ir dzīve, kura aiziet garām. Un kā tas notiek? Tā, ka atliekam savu dzīvi, iepauzējam, un gaidām, kad KĀDS tiks satikts. Jo tad gan! Tad beidzot dzīvosim! Es dzīvoju. Es nezinu, cik daudz dienu vēl man ir dots. Bet es zinu, kas man ir jādara. Jādara! Ne jāgaida.
Noslēgumā.
Joprojām uzskatu, ka Svētā Valentīna diena ir kā papildu iespēja saņemties mūsdienu steidzīgajam cilvēkam, jo īpaši kautrīgajam (bez ārišķībām un uz jūtu paušanu orientētajiem) latviešu vīrietim. Saņemties uz kādu komplimentu, dāvanu vai nākamo soli attiecībās. Jo šī taču ir tā ilgi gaidītā diena, kad mīlēt oficiāli. Vismaz viena diena katrā gadā tāda ir! (Seko atvieglojuma pilna nopūta.)
Bet tikpat joprojām gaidu arī to brīdi, kad šāda ĪPAŠA diena nebūs vajadzīga! Ne, lai saņemtos; arī ne lai īpašā veidā piedzīvotu, ka tā mīlestība kaut kur IR. Un, ka vairāk par iemīlēšanos, mīlsajūtu un konkrēta cilvēka apbrīnošanu un mīlēšanu, mēs iemīlēsim sevi un savu dzīvi!
Paldies par rakstu! Arī ceru, ka notiks kā Tavā pēdējā rindkopā. 🙂