Uz pirkstgaliem

Daudz kas mūsu dzīvē notiek… esot uz pirkstgaliem!

Pastiepties uz pirkstgaliem, lai bērnībā aizsniegtos pēc ievārījuma vai medus burciņas uz augšējā plaukta pieliekamajā; lai norautu zemākajos zaros briestošos (vēl zaļos un skābos!) ābolus, tikko nosarkušos ķiršu ķekarus; lai redzētu, kas notiek žoga otrā pusē; lai dziļi iebrienot jūrā, ūdens vēl nesmeltos mutē; lai aizsniegtos pēc kādas lietas uz skapjaugšas, kas likusies lieka un nevajadzīga, te pēkšņi kļuvusi neaizstājama.

Reizēm pat gribas uzvilkt puantes, lai stiepšanās pretī neiepazītajam un neredzētajam kļūst vieglāka, arī tuvāka, sasniedzamāka!

Būt kalnu pakājē, vērot zaļ-brūn-pelēk-baltās virsotnes, kārojot pēc to sasniegšanas. Un nenolaist acis. Taču, nokļūstot virsotnē, vērot tālākās virsotnes un ieleju ainavas, apzinoties, ka drīz atkal būs lemts atgriezties kalnu pakājē, lai sapņotu par jaunām virsotnēm, jauniem ceļojumiem un elpu aizraujošiem galamērķiem! Jo par kalniem skaistāki ir tikai citi kalni.

Man patīk būt uz pirkstgaliem – uz zemes, bet tomēr tuvāk debesīm… Par to arī šeit – manā virtuālajā dzīvotnē. 🙂

Advertisements