Ierosmi pievērsties apzinātajai ēšanai visbiežāk dod sarežģījumi veselības jomā, novecošanās sajūta, vēlēšanās biežāk ēst sezonāli un atbilstoši mītnes zemes virtuvei, izvēloties paša vai pašmāju zemnieku izaudzēto, nomest kādus vairāk vai mazāk traucējošus kilogramus, darot to bez drastiskām diētām un ierobežojumiem, gūt lielāku baudījumu no katras ēdienreizes, vairāk gatavot mājās un eksperimentēt virtuvē u.tml.
Aptuveni 15 gadus esmu ar nodomu piekopusi dažādus apzinātas ēšanas paradumus. Laikmetīgā apzinātība un pamanīšanas kultūra (pieeja dzīvei un procesiem, kas bieži balstās uz zinātniskiem pētījumiem, empīrisku pierādījumu meklēšanu prāta un emocionālā stāvokļa skaidrošanai), man ir palīdzējusi gan sadzīvot ar dažādiem veselības izaicinājumiem, gan atbrīvoties no traucējošajiem kilogramiem.
Mans stāsts. Viss tomēr sākās ar kilogramiem. Ap 2008. gada beigām, 2009. gada sākumu, kad mans svars (esmu neliela auguma) bija aptuveni 78 kilogrami, jutu, ka kaut kas jādara, lai drēbes turpinātu derēt, jaunas varētu pirkt pēc principa, ka man tās patīk, ne “o, beidzot der!”, arī pieliekties nebūtu apgrūtinoši. Kamēr domāju, jau biju sasniegusi aptuveni 80 kilogramus…
Atkāpe. Ekonomiskā krīze bija skārusi arī mani, zaudēju darbu, un tam līdzi nāca arī dažādas ne tik patīkamas emocijas… Lai kā loģiskais prāts teica, ka šobrīd ir tādi ekonomiskie apstākļi (pārmaiņas darbības virzienā un apjomā, t.i. amata saīsināšana ir neizbēgama), tomēr iekšēji tā sajūta “es nebiju tik laba, lai mani paturētu” nepameta…
Sāku intensīvi sportot trīs reizes nedēļā trenažieru zālē (ar individuālu programmu pie savas treneres). Ar uzvarētāja (jau sajūtama viegluma) sajūtu 2010. gada jūlija beigās aizbraucu brīvdienās uz Angliju – tad mans svars, šķiet, bija nedaudz virs 70 kg.
Aptuveni gada laikā ar regulāru darbiņu sporta zālē, pastaigām un piedomāšanu pie ēšanas (bez drastiskām diētām un bada sajūtas), arī stresa mazināšanu un emociju šķetināšanu, biju tikusi vaļā no aptuveni 8 kilogramiem (un uzaudzējusi jaunus muskulīšus!)! Un kas būtiskāk – tikusi vaļā no paprāvas riepas un gurnu krunkas.
No kāda 2009. gada sākās dažādas veselības problēmas, kas tikai saasinājās. Lai pie kāda ārsta ietu vai kādu izmeklējumu veiktu, tur kaut ko atrada… Bija diezgan ilgs periods ar spēcīgiem medikamentiem un sāpju lēkmēm.
Dēļ visām emocijām, pārmaiņām, veselības trauksmes signāliem, sporta zāli es pamazām atmetu, bet turpināju bieži un ilgi pastaigāties… to daru joprojām. Neskaitu soļus, nelietoju iešanas aplikācijas, nelielos ar nostaigātajiem kilometru cipariem sociālajos tīklos, nepiedalos pastaigu izaicinājumos… es vienkārši eju un baudu procesu, jo man tas patīk; jo man tas nāk par labu!
Lai pārdzīvotu visus veselības virpuļviesuļus, vajadzēja no jauna iemācīties ieklausīties ķermenī, sajust ēdienu – ko var ēst, kas nāks par labu, kad un cik daudz ēst. Mācīties to visu darīt apzināti, bija glābjoši. Vismaz kaut kas, ko kaut nedaudz spēju kontrolēt.
Laikmetīgā apzinātība. Saprotot, ka liekais svars nav tikai par kilogramiem, kustībām, ēdienu un mazajām ikdienas izvēlēm šajās jomās, bet arī par domām un attieksmi – sevis pieņemšanu, mīlestību, pašvērtību, emocijām un dzīvesprieku, sāku interesēties, kā apzinātība darbībā reāli strādā. Pētīju un praktizēju, ko faktiski nozīmē darīt visu apzināti (norimt, ieklausīties sevī, pārdomāt faktus un pieredzi, ko zinu, izvēlēties) un ar katru dienu niansētāk sāku ieraudzīt mazo izvēļu nozīmi visos lēmumos, gan emocionālajos, gan pragmatiskajos.
Tobrīd informācijas latviešu valodā par laikmetīgo apzinātību bija maz, bet atradu vienu universitātes līmeņa lekciju kursu angļu valodā, ko varēja apgūt atsevišķi, pietam iziet attālināti. Tas man palīdzēja centienos apzinātību ieviest ne vien ikdienas dzīvošanā, bet arī ļoti konkrētos virzienos – uzturā, maltītēs, kustībās.
Komunikācija ar sevi ir būtiska! Un to nesaku saukļa pēc, bet gan tādēļ, ka tam ticu. Viena no manām izglītībām un arī darba joma, profesija jau vismaz 20 gadus ir komunikācija. Vēstījums citiem par uzņēmuma vai organizācijas vērtībām, produktiem, pakalpojumiem ir tik būtisks gan saziņā un tēla veidošanā, gan apliecinājumā sev – mums un mūsu produkcijai ir vieta tirgū, sabiedrībā, kopienā. Un vai tas ir citādāk tajā, kā mēs sev (un citiem!) stāstām par sevi?
Arī ēdiens ar mums runā – ja tā pārāk daudz vai pārāk liela dažādība, ja grūti gremojas (jūtam, ka tas buntojas, taisa dumpi!), arī tad, ja viss ir “tip top” (jūtam patīkamu apmierinājumu!).
Ja pareizi atceros, tad līdz 2013. gada beigām biju tikusi līdz saviem 60 kilogramiem, taču mazākais svars, kas bijis, ir 56/57 kilogrami kādā no nākamajiem gadiem. Kopš tā laika arī turos aptuveni 60 kilogramu robežās.
Taču mans stāsts tomēr nav par cipariem un faktiem, bet gan par pašsajūtu un pieredzi. Es neievēroju drastiskas diētas, vien bija kādi nedēļu, mēnešu gari periodi, kad fiziski spēju ieēst tikai ļoti nedaudz. Es neskaitīju kalorijas, nenodzinu sevi sportojot, nesekoju iepriekš izstrādātiem maltīšu plāniem, nelietoju apšaubāmas izcelsmes “zaudē 10 kilogramus mēnesī”tabletītes. Un nedaru to joprojām.
Protams, sajūtot un sadzirdot savu ķermeni, bija laiks, kad ierobežoju atsevišķus produktus līdz minimumam (vai nelietoju vispār), piemēram, treknu gaļu, ceptus ēdienus, saldējumu, treknkrēmīgas kūkas, tikko ceptas smalkmaizītes, tāpat nepiekopu burger-pica-hotdogs tipa maltītes.
Līdz ar veselīgāku dzīvošanu emocionāli un fiziski, arī daļa veselības problēmu atkāpās, atrisinājās, norima. Taču gremošanas sistēma joprojām bija saudzējama, uzmanām un diezgan neprognozējama. Vien pēc 2019. gada sākumā veiktās operācijas piedzīvoju, kā tas ir dzīvot bez sāpju lēkmēm, “ātrajiem”, sistēmām un trauksmes, ka sāpes var atnākt jebkurā brīdī. Atveseļošanās nebija viegla un ātra, bet tā patiesi mainīja manu dzīvi uz labu.
Šodien, apzinātā ēšana ir kļuvusi par manu dzīvesveidu. Tas nav par to, cik daudz es ēdu vai kā es ierobežoju “tos sliktos ēdienus”, bet gan par to, kā es sajūtu savu ķermeni un to, kādu enerģiju tas prasa, kādus ēdienus tas pievelk, ar cik lielu porciju tam pietiek, kādām maltītēm tas ir gatavs. Ne tikai “aizpildīt” kuņģi, bet dot ķermenim labas kvalitātes enerģiju, degvielu. Arī izzināt uztura papildu vajadzības (piemēram, aktuālos uztura bagātinātājus, vitamīnus, fermentus) ir daļa no apzinātas pieejas katrai maltītei.
Un es patiešām nebaidos no treknas kūciņas, jo bailes nav tas labākais virzītājspēks! Aizliegumi rada tikai trauksmi un stresu, piemēram, tas ir trekns, es to nedrīkstu; (pēc apēsta kūkas gabaliņa) šausmas, tagad ir kaloriju pārtēriņš, šovakar būs jāiet divas stundas skriet uz skrejceliņa…
Apzinātība ēšanā ir daudz vairāk nekā tikai uztura izvēle; tas ir apzināti izvēlēties rūpēties par sevi kā cilvēku, kam ēdiens ir virzošā un uzturošā enerģija, kas nepieciešama kā ķermenim, tā smadzeņu kapacitātei un jaudai.
Kādi ir efektīvākie ilgtermiņa risinājumi, izdarot veselīgas izvēles? Mācīšanās par sevi (fizioloģija, ārstniecība, uzturs, emocijas, kustības) un ieklausīšanās sevī (ar visām maņām) dod pilnīgāku izpratni par ķermeni un garīgo veselību.
Un ne tikai, mācīšanās savā ziņā dod arī mieru, jo ar katru dienu labāk izprotot un sajūtot organisma vajadzības (kad nepieciešama atelpa, kad var ļauties arī tam, kas tradicionāli neskaitās “veselīgi”, kad būt kustībā un kad no sirds izgulēties), pieņemt lēmumu par veselību, pašsajūtu kļūst vieglāk.
Esmu pierādījums, ka zaudēt aptuveni 25% sava ķermeņa svara (procenti ir svarīgāki par kilogramiem, jo objektīvāk parāda ieguvumus, esmu vien ap 160 cm gara, tāpēc manā gadījumā ap 20 kilogramiem mīnusā ir samērā daudz) un pie tiem neatgriezties, ir izdarāms arī bez drastiskām diētām, augstas intensitātes treniņiem un salātu bļodas visās ēdienreizēs.
Mans stāsts ir arī pierādījums, ka uzlabot vispārējo veselību un atbrīvoties no vairākiem veselības sarežģījumiem saudzīgā veidā, mainot paradumus, ir iespējams.
Piecpadsmit gadi ir daudz vai maz? Grūti teikt. Drīzāk jāsaka, ka šiem gadiem ir vairākas nozīmīgas blaknes – nedzīvošana bailēs un aizliegumos, ēšanas jomas uztveršana kā iespēja, ne apgrūtinājums vai kārtējās klapatas (ko gatavot!), sava sistēma iepirkumiem, maz ēdiena atlikumu, jo tiek pirkts tikai tas, kas tiks apēsts un vēl daudzi citi.
Kāpēc daudziem nestrādā dažādi izaicinājumi, veselības maratoni, nopirktie uztura plāni, slaida vēdera treniņu programmas, dažādu gudru speciālistu ieteikumi? Tāpēc, ka esam tik dažādi, un piedāvājumā ir citu izveidotie piedāvājumi, citu pieredze un viņu “kāpēc es to daru, jeb – es to daru sev!”.
Taču ĪSTIE JAUTĀJUMI strādā, jo tie prasa Tev atbildēt ne kā būtu pareizi un pieklājīgi, bet tā, kā patiešām šobrīd ir. Kā arī objektīvi izvērtēt – ko es vēlos darīt lietas labā, kā arī – vai patiesi esmu tam gatavs! Kamēr Tev nebūs pārliecības, ka Tu izvēlies darīt sev un arī mācīties, lai darot sev nenodarītu pāri, pārmaiņas būs lēnas, neefektīvas vai arī tādas, kas no Tevis pārāk daudz prasīs, izsmels un izdzīs Tevi. Un beigās visam atmetīsi ar roku!
Un otra būtiska joma, kas strādā – ATBALSTOŠA KOPIENA. Man ēšanas jomā tādas īsti nebija, bet apzinātības jomā bija. Kopumā pati darīju, mācījos, izjutu… un tas bija vērtīgs laiks. Taču daudziem, jo īpaši ekstravertiem cilvēkiem, kopiena un aktīva komunikācija ir vitāli nepieciešama.
Kādu laiku jau apkopoju savu pieredzi, sistematizēju to, kas palīdzēja, un domāju, ka varu to nodot arī citiem, lai nāk par labu. Un šī ideja atnāca ceļojumā uz Šveici, tādēļ fotomirklis no apstāšanās un miera sajūtas Vevē (skatīt šeit) man ir tik īpašs. Un sirsnīgs paldies manai Šveices draudzenei Evitai, ar kuru baudīju lieliskas sarunas, sviestmaizes Ženēvas ezera krastā un patiesi apzinātus brīžus.
Šodienas kouču, mentoru, transformācijas un izaugsmes meistaru, dzīves pavadoņu pasaulē vēlos būt sieviete (es pati!) ar savu pieredzes stāstu, kas var būt noderīgs citiem.
Tāpēc ja apzināta ēšana – pieredze, prakse, dažādi instrumenti, lai to ieviestu ikdienā, atbalstoša kopiena Tev ir aktuāla, dodies uz manu instagram, kur atsevišķā rubrikā runāju tieši par šo tematu.
Es neesmu uztura speciālists vai zinātnieks, tāpēc sarežģīti nestāstu par uzturvielām, konkrētiem fizioloģiskiem procesiem, analīzēm un rādītājiem, taču paralēli savai pieredzei iegūtās izglītības ietvaros orientējos jomā, kas saistīta ar ēdiena un ēšanas filozofiju, garīgo un emocionālo piesaisti, metodiku jaunu paradumu ieviešanā.
Atsauce par iespējām izzināt vairāk intuitīvo, apzināto, klātbūšanas ēšanu.
Nākotnē plānoju jaunas atbalsta un pieredzes grupas “Ēst apzināti” Telegram platformā. Līdz ar manu noslodzi ikdienas darbos un iniciatīvās, divus gadus šīm grupām ir pauze, bet 2026. gada rudens sezonā vēl kādu viena pilna mēneša tiešsaistes grupu vēlos ieplānot.
Palīgs labu paradumu ieviešanā ikdienā noteikti ir arī gudrais uzturs – funkcionālais ēdiens, kas palīdz nepārtērēties ar kalorijām, nebadoties un ir ērti pagatavojams. Uzzini vairāk par to jautājot par manu pieredzi vai dodies uz e-veikalu, lai izpētītu sortimentu.
Tā veidota ar mērķi izkopt apzinātas dzīvošanas un ēšanas jomas paradumus (atbildot uz īstajiem jautājumiem, līdzdalot pieredzes stāstus, esot atbalstošā gaisotnē) un faktiski sasniegt tos veselības mērķus, kas katram aktuāli.
Un te vairāku bilžu kolāža ieskatam NO-UZ, jeb PIRMS svara zaudēšanas un PĒC. Ar laiku jau pierod pie tā, kas sasniegts, tāpēc labi aplūkot progresu! Un atcerēties, kur biju pirms tiem 15 gadiem.
Ierosmi pievērsties apzinātajai ēšanai visbiežāk dod sarežģījumi veselības jomā, novecošanās sajūta, vēlēšanās biežāk ēst sezonāli un atbilstoši mītnes zemes virtuvei, izvēloties paša vai pašmāju zemnieku izaudzēto, nomest kādus vairāk vai mazāk traucējošus kilogramus, darot to bez drastiskām diētām un ierobežojumiem, gūt lielāku baudījumu no katras ēdienreizes, vairāk gatavot mājās un eksperimentēt virtuvē u.tml.
Aptuveni 15 gadus esmu ar nodomu piekopusi dažādus apzinātas ēšanas paradumus. Laikmetīgā apzinātība un pamanīšanas kultūra (pieeja dzīvei un procesiem, kas bieži balstās uz zinātniskiem pētījumiem, empīrisku pierādījumu meklēšanu prāta un emocionālā stāvokļa skaidrošanai), man ir palīdzējusi gan sadzīvot ar dažādiem veselības izaicinājumiem, gan atbrīvoties no traucējošajiem kilogramiem.
Mans stāsts. Viss tomēr sākās ar kilogramiem. Ap 2008. gada beigām, 2009. gada sākumu, kad mans svars (esmu neliela auguma) bija aptuveni 78 kilogrami, jutu, ka kaut kas jādara, lai drēbes turpinātu derēt, jaunas varētu pirkt pēc principa, ka man tās patīk, ne “o, beidzot der!”, arī pieliekties nebūtu apgrūtinoši. Kamēr domāju, jau biju sasniegusi aptuveni 80 kilogramus…
Atkāpe. Ekonomiskā krīze bija skārusi arī mani, zaudēju darbu, un tam līdzi nāca arī dažādas ne tik patīkamas emocijas… Lai kā loģiskais prāts teica, ka šobrīd ir tādi ekonomiskie apstākļi (pārmaiņas darbības virzienā un apjomā, t.i. amata saīsināšana ir neizbēgama), tomēr iekšēji tā sajūta “es nebiju tik laba, lai mani paturētu” nepameta…
Sāku intensīvi sportot trīs reizes nedēļā trenažieru zālē (ar individuālu programmu pie savas treneres). Ar uzvarētāja (jau sajūtama viegluma) sajūtu 2010. gada jūlija beigās aizbraucu brīvdienās uz Angliju – tad mans svars, šķiet, bija nedaudz virs 70 kg.
Aptuveni gada laikā ar regulāru darbiņu sporta zālē, pastaigām un piedomāšanu pie ēšanas (bez drastiskām diētām un bada sajūtas), arī stresa mazināšanu un emociju šķetināšanu, biju tikusi vaļā no aptuveni 8 kilogramiem (un uzaudzējusi jaunus muskulīšus!)! Un kas būtiskāk – tikusi vaļā no paprāvas riepas un gurnu krunkas.
No kāda 2009. gada sākās dažādas veselības problēmas, kas tikai saasinājās. Lai pie kāda ārsta ietu vai kādu izmeklējumu veiktu, tur kaut ko atrada… Bija diezgan ilgs periods ar spēcīgiem medikamentiem un sāpju lēkmēm.
Dēļ visām emocijām, pārmaiņām, veselības trauksmes signāliem, sporta zāli es pamazām atmetu, bet turpināju bieži un ilgi pastaigāties… to daru joprojām. Neskaitu soļus, nelietoju iešanas aplikācijas, nelielos ar nostaigātajiem kilometru cipariem sociālajos tīklos, nepiedalos pastaigu izaicinājumos… es vienkārši eju un baudu procesu, jo man tas patīk; jo man tas nāk par labu!
Lai pārdzīvotu visus veselības virpuļviesuļus, vajadzēja no jauna iemācīties ieklausīties ķermenī, sajust ēdienu – ko var ēst, kas nāks par labu, kad un cik daudz ēst. Mācīties to visu darīt apzināti, bija glābjoši. Vismaz kaut kas, ko kaut nedaudz spēju kontrolēt.
Laikmetīgā apzinātība. Saprotot, ka liekais svars nav tikai par kilogramiem, kustībām, ēdienu un mazajām ikdienas izvēlēm šajās jomās, bet arī par domām un attieksmi – sevis pieņemšanu, mīlestību, pašvērtību, emocijām un dzīvesprieku, sāku interesēties, kā apzinātība darbībā reāli strādā. Pētīju un praktizēju, ko faktiski nozīmē darīt visu apzināti (norimt, ieklausīties sevī, pārdomāt faktus un pieredzi, ko zinu, izvēlēties) un ar katru dienu niansētāk sāku ieraudzīt mazo izvēļu nozīmi visos lēmumos, gan emocionālajos, gan pragmatiskajos.
Tobrīd informācijas latviešu valodā par laikmetīgo apzinātību bija maz, bet atradu vienu universitātes līmeņa lekciju kursu angļu valodā, ko varēja apgūt atsevišķi, pietam iziet attālināti. Tas man palīdzēja centienos apzinātību ieviest ne vien ikdienas dzīvošanā, bet arī ļoti konkrētos virzienos – uzturā, maltītēs, kustībās.
Komunikācija ar sevi ir būtiska! Un to nesaku saukļa pēc, bet gan tādēļ, ka tam ticu. Viena no manām izglītībām un arī darba joma, profesija jau vismaz 20 gadus ir komunikācija. Vēstījums citiem par uzņēmuma vai organizācijas vērtībām, produktiem, pakalpojumiem ir tik būtisks gan saziņā un tēla veidošanā, gan apliecinājumā sev – mums un mūsu produkcijai ir vieta tirgū, sabiedrībā, kopienā. Un vai tas ir citādāk tajā, kā mēs sev (un citiem!) stāstām par sevi?
Arī ēdiens ar mums runā – ja tā pārāk daudz vai pārāk liela dažādība, ja grūti gremojas (jūtam, ka tas buntojas, taisa dumpi!), arī tad, ja viss ir “tip top” (jūtam patīkamu apmierinājumu!).
Ja pareizi atceros, tad līdz 2013. gada beigām biju tikusi līdz saviem 60 kilogramiem, taču mazākais svars, kas bijis, ir 56/57 kilogrami kādā no nākamajiem gadiem. Kopš tā laika arī turos aptuveni 60 kilogramu robežās.
Taču mans stāsts tomēr nav par cipariem un faktiem, bet gan par pašsajūtu un pieredzi. Es neievēroju drastiskas diētas, vien bija kādi nedēļu, mēnešu gari periodi, kad fiziski spēju ieēst tikai ļoti nedaudz. Es neskaitīju kalorijas, nenodzinu sevi sportojot, nesekoju iepriekš izstrādātiem maltīšu plāniem, nelietoju apšaubāmas izcelsmes “zaudē 10 kilogramus mēnesī” tabletītes. Un nedaru to joprojām.
Protams, sajūtot un sadzirdot savu ķermeni, bija laiks, kad ierobežoju atsevišķus produktus līdz minimumam (vai nelietoju vispār), piemēram, treknu gaļu, ceptus ēdienus, saldējumu, treknkrēmīgas kūkas, tikko ceptas smalkmaizītes, tāpat nepiekopu burger-pica-hotdogs tipa maltītes.
Līdz ar veselīgāku dzīvošanu emocionāli un fiziski, arī daļa veselības problēmu atkāpās, atrisinājās, norima. Taču gremošanas sistēma joprojām bija saudzējama, uzmanām un diezgan neprognozējama. Vien pēc 2019. gada sākumā veiktās operācijas piedzīvoju, kā tas ir dzīvot bez sāpju lēkmēm, “ātrajiem”, sistēmām un trauksmes, ka sāpes var atnākt jebkurā brīdī. Atveseļošanās nebija viegla un ātra, bet tā patiesi mainīja manu dzīvi uz labu.
Šodien, apzinātā ēšana ir kļuvusi par manu dzīvesveidu. Tas nav par to, cik daudz es ēdu vai kā es ierobežoju “tos sliktos ēdienus”, bet gan par to, kā es sajūtu savu ķermeni un to, kādu enerģiju tas prasa, kādus ēdienus tas pievelk, ar cik lielu porciju tam pietiek, kādām maltītēm tas ir gatavs. Ne tikai “aizpildīt” kuņģi, bet dot ķermenim labas kvalitātes enerģiju, degvielu. Arī izzināt uztura papildu vajadzības (piemēram, aktuālos uztura bagātinātājus, vitamīnus, fermentus) ir daļa no apzinātas pieejas katrai maltītei.
Un es patiešām nebaidos no treknas kūciņas, jo bailes nav tas labākais virzītājspēks! Aizliegumi rada tikai trauksmi un stresu, piemēram, tas ir trekns, es to nedrīkstu; (pēc apēsta kūkas gabaliņa) šausmas, tagad ir kaloriju pārtēriņš, šovakar būs jāiet divas stundas skriet uz skrejceliņa…
Apzinātība ēšanā ir daudz vairāk nekā tikai uztura izvēle; tas ir apzināti izvēlēties rūpēties par sevi kā cilvēku, kam ēdiens ir virzošā un uzturošā enerģija, kas nepieciešama kā ķermenim, tā smadzeņu kapacitātei un jaudai.
Kādi ir efektīvākie ilgtermiņa risinājumi, izdarot veselīgas izvēles? Mācīšanās par sevi (fizioloģija, ārstniecība, uzturs, emocijas, kustības) un ieklausīšanās sevī (ar visām maņām) dod pilnīgāku izpratni par ķermeni un garīgo veselību.
Un ne tikai, mācīšanās savā ziņā dod arī mieru, jo ar katru dienu labāk izprotot un sajūtot organisma vajadzības (kad nepieciešama atelpa, kad var ļauties arī tam, kas tradicionāli neskaitās “veselīgi”, kad būt kustībā un kad no sirds izgulēties), pieņemt lēmumu par veselību, pašsajūtu kļūst vieglāk.
Esmu pierādījums, ka zaudēt aptuveni 25% sava ķermeņa svara (procenti ir svarīgāki par kilogramiem, jo objektīvāk parāda ieguvumus, esmu vien ap 160 cm gara, tāpēc manā gadījumā ap 20 kilogramiem mīnusā ir samērā daudz) un pie tiem neatgriezties, ir izdarāms arī bez drastiskām diētām, augstas intensitātes treniņiem un salātu bļodas visās ēdienreizēs.
Mans stāsts ir arī pierādījums, ka uzlabot vispārējo veselību un atbrīvoties no vairākiem veselības sarežģījumiem saudzīgā veidā, mainot paradumus, ir iespējams.
Piecpadsmit gadi ir daudz vai maz? Grūti teikt. Drīzāk jāsaka, ka šiem gadiem ir vairākas nozīmīgas blaknes – nedzīvošana bailēs un aizliegumos, ēšanas jomas uztveršana kā iespēja, ne apgrūtinājums vai kārtējās klapatas (ko gatavot!), sava sistēma iepirkumiem, maz ēdiena atlikumu, jo tiek pirkts tikai tas, kas tiks apēsts un vēl daudzi citi.
Kāpēc daudziem nestrādā dažādi izaicinājumi, veselības maratoni, nopirktie uztura plāni, slaida vēdera treniņu programmas, dažādu gudru speciālistu ieteikumi? Tāpēc, ka esam tik dažādi, un piedāvājumā ir citu izveidotie piedāvājumi, citu pieredze un viņu “kāpēc es to daru, jeb – es to daru sev!”.
Taču ĪSTIE JAUTĀJUMI strādā, jo tie prasa Tev atbildēt ne kā būtu pareizi un pieklājīgi, bet tā, kā patiešām šobrīd ir. Kā arī objektīvi izvērtēt – ko es vēlos darīt lietas labā, kā arī – vai patiesi esmu tam gatavs! Kamēr Tev nebūs pārliecības, ka Tu izvēlies darīt sev un arī mācīties, lai darot sev nenodarītu pāri, pārmaiņas būs lēnas, neefektīvas vai arī tādas, kas no Tevis pārāk daudz prasīs, izsmels un izdzīs Tevi. Un beigās visam atmetīsi ar roku!
Un otra būtiska joma, kas strādā – ATBALSTOŠA KOPIENA. Man ēšanas jomā tādas īsti nebija, bet apzinātības jomā bija. Kopumā pati darīju, mācījos, izjutu… un tas bija vērtīgs laiks. Taču daudziem, jo īpaši ekstravertiem cilvēkiem, kopiena un aktīva komunikācija ir vitāli nepieciešama.
Kādu laiku jau apkopoju savu pieredzi, sistematizēju to, kas palīdzēja, un domāju, ka varu to nodot arī citiem, lai nāk par labu. Un šī ideja atnāca ceļojumā uz Šveici, tādēļ fotomirklis no apstāšanās un miera sajūtas Vevē (skatīt šeit) man ir tik īpašs. Un sirsnīgs paldies manai Šveices draudzenei Evitai, ar kuru baudīju lieliskas sarunas, sviestmaizes Ženēvas ezera krastā un patiesi apzinātus brīžus.
Šodienas kouču, mentoru, transformācijas un izaugsmes meistaru, dzīves pavadoņu pasaulē vēlos būt sieviete (es pati!) ar savu pieredzes stāstu, kas var būt noderīgs citiem.
Tāpēc ja apzināta ēšana – pieredze, prakse, dažādi instrumenti, lai to ieviestu ikdienā, atbalstoša kopiena Tev ir aktuāla, dodies uz manu instagram, kur atsevišķā rubrikā runāju tieši par šo tematu.
Es neesmu uztura speciālists vai zinātnieks, tāpēc sarežģīti nestāstu par uzturvielām, konkrētiem fizioloģiskiem procesiem, analīzēm un rādītājiem, taču paralēli savai pieredzei iegūtās izglītības ietvaros orientējos jomā, kas saistīta ar ēdiena un ēšanas filozofiju, garīgo un emocionālo piesaisti, metodiku jaunu paradumu ieviešanā.
Atsauce par iespējām izzināt vairāk intuitīvo, apzināto, klātbūšanas ēšanu.
Nākotnē plānoju jaunas atbalsta un pieredzes grupas “Ēst apzināti” Telegram platformā. Līdz ar manu noslodzi ikdienas darbos un iniciatīvās, divus gadus šīm grupām ir pauze, bet 2026. gada rudens sezonā vēl kādu viena pilna mēneša tiešsaistes grupu vēlos ieplānot.
Palīgs labu paradumu ieviešanā ikdienā noteikti ir arī gudrais uzturs – funkcionālais ēdiens, kas palīdz nepārtērēties ar kalorijām, nebadoties un ir ērti pagatavojams. Uzzini vairāk par to jautājot par manu pieredzi vai dodies uz e-veikalu, lai izpētītu sortimentu.
Tā veidota ar mērķi izkopt apzinātas dzīvošanas un ēšanas jomas paradumus (atbildot uz īstajiem jautājumiem, līdzdalot pieredzes stāstus, esot atbalstošā gaisotnē) un faktiski sasniegt tos veselības mērķus, kas katram aktuāli.
Un te vairāku bilžu kolāža ieskatam NO-UZ, jeb PIRMS svara zaudēšanas un PĒC. Ar laiku jau pierod pie tā, kas sasniegts, tāpēc labi aplūkot progresu! Un atcerēties, kur biju pirms tiem 15 gadiem.
Ieskaties arī manā CEĻOTAVĀ!
G-Matrix 4 iepakojumu komplektu iegādāties ŠEIT
Pastāsti citiem!
Like this: